Tris dienas, lai pazustu no savas dzives, pat ja nevari aizbraukt talu
Ir nogurums, kuru nevar izarstet miegs. Tu to pazisti nevis pec ta, ka gribas gulet, bet pec ta, ka viss apkart sak skanet parak skali. Zinas. Rekini. Sazinas lietotnes. Darba grafiki. Pecsvetku tukšums, kas ienak maja pec tam, kad lampinas jau ir nodzisušas, bet bankas konts vel ilgi atceras decembri. Ziema šada laika klust nevis skaista, bet smaga. Ta nav sniega romantika, ko pardod reklamas. Ta ir klusa, peleka sezona, kura cilveks pekšni sajut, cik loti vinš ir iesprostots sava paša ritma. Tu gribi aizbraukt. Protams, ka gribi. Bet lidmašinas biletes ir parak dargas, atvalinajuma dienu gandriz nav, un tava dzive, ka jau parasti, nav ieplanojusi tev izmisuma pauzi.
Tieši tad es pirmoreiz sapratu kaut ko gandriz pazemojoši vienkaršu: reizem aizbegt no visa nenozime aizbraukt talu. Reizem tas nozime vienkarši parstat dzivot ta, it ka katra diena butu jaizcieš viena un taja paša veida. Mes bieži iztelojamies atputu ka kaut ko lielu, dargu, fotogenisku, pietiekami talu no ikdienas, lai to butu verts saukt par glabinu. Bet patiesiba ir rupjaka un reize maigaka: dažkart glabinš atrodas turpat, tava pilseta, tava rajona, tava iela, tikai tu tam katru dienu ej garam ta, it ka tava paša dzive butu kluvusi neredziga.
Man vienmer škitis savadi, cik daudz svešinieku spej sajusminaties par vietam, kuras vietejie sen vairs neredz. Vini atbrauc, fotografe ekas, kuram tu katru ritu paiet garam cela uz darbu. Vini ieiet muzejos, kurus tu gadiem esi atlicis “kadai citai reizei”. Vini apstajas pie vecam majam, pieminekliem, takam, bibliotekam, mazam kafejnicam, kuras tu varetu ieiet jebkura sestdiena, bet nekad neieej, jo kaut ka vienmer škiet, ka ista dzive notiek citur. Un tomer bieži vien ta nenotiek citur. Ta vienkarši nenotiek tev, kamer tu neizlem to pamanit.
Tris dienu atvalinajums sava pilseta sakuma skan mazliet skumji. It ka tu pats sev meginatu pardot letaku sapna versiju. Bet ta nav. Tas var but parsteidzoši intims veids, ka atgut kontroli par sajutu, ka dzive tev nemitigi skrien pa priekšu. Ja ir mazliet naudas, vari panemt viesnicas numuru sava pilseta, vieta ar baseinu, mikstiem dvieliem un brokastim, kuras nav jataisa pašam. Tas nav par greznibu. Tas ir par attalumu. Dažreiz cilvekam pietiek aizbraukt tikai dažus kilometrus no savas ikdienas, lai beidzot varetu atslabt. Cita gulta, cita gaisma, telpa, kur neviens netur tavu nogurumu pie sienam ka ieradumu.
Un, ja naudas nav vispar, tad palikšana majas var klut par gandriz dumpigu aktu, ja vien to izdara pareizi. Nevis ka vel vienu nedelas nogali, kura vienlaikus jamazga vela, jaatbild uz zinam un jaturpina but pieejamam visiem, kas pieraduši pie tavas pieejamibas. Bet ka apzinatu pazušanu. Lai automatiskais atbildetajs savac zvanus. Lai dators paliek ciet. Lai telefons eksiste tikai arkartas gadijumiem, nevis ka pavadas siksna, ar kuru pasaule tevi velk atpakal pie sevis. Majas var klut par patverumu tikai tad, ja tu uz dažam dienam parstaj tajas dzivot ka darbinieks sava paša noguruma.
Es atceros, cik divaini aizkustinoši bija atklat, ka manas paša pilsetas mala ir vietas, par kuram es ilgi zinaju tikai teoretiski. Dabas takas, kuras ziema nevis nospiež, bet attira. Meži, kuros koki izskatas ka kaut kas daudz vecaks un mierigaks par jebkuru cilveka paniku. Vestures vietas, vecas majas, muzeji, mazas lokalas kulturas telpas, kuras es gadiem biju atlikis. Ne tapec, ka tas nebutu interesantas. Bet tapec, ka cilveks, kurš dzivo noguruma, vienmer atliek skaisto uz velaku laiku, it ka skaistumam butu neierobežots deriguma terminš.
Varbut tieši tas man škiet vissapigakais musdienu dzive. Mes nepartraukti ilgojamies pec parmainam, bet ignorejam visu, kas varetu mus glabt tuvuma. Mes sapnojam par lieliem celojumiem, lai gan neesam izstaigajuši savu pašu pilsetu. Mes berniem solam “kaut kad” aizvest vinus uz lieliem piedzivojumiem, bet neesam pat aizveduši vinus uz vietejo biblioteku apsesties pie galda un pazust gramatas ta, ka berni vel prot pazust bez bailem. Mes gaidam idealo atvalinajumu, lai beidzot butu kopa, bet tikmer garam paiet bezmaksas koncerti, vietejas makslas izstades, parki, pastaigu takas, mazas sezonalas ekspozicijas un muzeji piecdesmit kilometru radiusa, kuri varetu but pietiekami, lai uz trim dienam izglabtu gimeni no rutinas cietuma.
Un varbut pat nav jaglabj visa gimene vienlaikus tik grandiozi, ka mes medzam iedomaties. Dažreiz pietiek ar mazu dienas braucienu, termosu, uzkodam soma, berniem aizmugureja sedekli, vienkaršu planu un pietiekami maz gaidu. Aizbraukt, pastaigat, apskatit, apsesties, paelpot cita vieta, atgriezties vakara sava gulta un nakamaja rita atkal doties kaut kur citur. Tas nav mazak vertigi tapec, ka nav dargi. Tieši otradi. Taja ir kaut kas cienpilns. It ka tu pateiktu savai dzivei: es vel neesmu gatavs pilniba sabrukt, tapec panemšu tris dienas un meginašu atcereties, ka ir justies dzivam bez grandioza budžeta.
Tomer svarigakais šada tris dienu atvalinajuma nav maršruts. Tas ir tonis. Ja tu meginasi parverst šis dienas par vel vienu projektu, vel vienu sarakstu, vel vienu parak cieši saplanotu gimenes operaciju, tu tikai parnesisi savu stresu uz citu dekoraciju. Šim dienam jaelpo. Jabut vietai nejaušibai. Bernu viedokliem. Nogurumam. Pekšnai idejai iegriezties vieta, kurai sakotneji nebija laika. Atvalinajums nav veiksmigs tapec, ka viss tika izdarits. Tas ir veiksmigs tad, kad neviens nejutas spiests izturet vel vienu grafiku.
Varbut tapec man ši doma par trim dienam sava pilseta vai tas tuvuma škiet gandriz radikala. Ta atsakas no musdienu apsestibas ar iespaidigumu. Ta nesola perfektu fonu socialajiem tikliem. Ta neizskatas pietiekami liela, lai citi to apskaustu. Bet tieši tur ir tas speks. Ta nav paredzeta skatitajiem. Ta ir paredzeta nervu sistemai. Gimenei. Elpai. Tam klusajam vietam cilveka, kuras tik ilgi ir nesušas ikdienu, ka vairs neatceras, ka izskatas vieglums.
Tris dienas nav daudz. Bet dažreiz ar trim dienam pietiek, lai atgrieztos pie savas dzives mazliet mazak ievainots neka pirms tam. Pietiek, lai berni atceretos nevis to, cik dargs bija celojums, bet to, ka jus patiešam bijat kopa. Pietiek, lai pilseta, kura dzivo, pekšni atklatu tev sevi no jauna. Pietiek, lai tu saprastu kaut ko neerti skaistu: tev ne vienmer vajag aizlidot prom, lai pazustu no rutinas. Dažreiz pietiek beidzot paskatities uz to, kas bija tev blakus visu laiku, un atlaut sev to piedzivot ta, it ka tu ari butu viesis sava paša dzive.
Tags
Vacations