Sāls paliek kabatās ilgāk nekā atvadas

Sāls paliek kabatās ilgāk nekā atvadas

Bija rīts, kad es sapratu, ka kartes melo nevis ar faktiem, bet ar klusēšanu. Tās rāda līnijas, krastus, pilsētas vārdus, ostas, ceļus, reizēm pat kādu bāku, it kā ar to pietiktu, lai cilvēks saprastu, kur viņš ir nonācis. Bet ir vietas, kuras negrib būt izskaidrotas no augšas. Tās jāieelpo. Jāizcieš. Jāizstaigā ar aukstumu kurpēs un vēju starp zobiem, līdz beidzot saproti, ka jūra nav fons, bet raksturs, un zeme nav skatuve, bet nervs, kas dreb zem visa dzīvā.

Es turp devos nevis tāpēc, ka meklēju skaistumu. Skaistums mani vienmēr ir mazliet nogurdinājis, sevišķi tas, kas uzvedas pārāk pieklājīgi un jau iepriekš zina, kā jāizskatās fotogrāfijā. Es braucu pēc malas sajūtas, pēc vietām, kur pasaule nevis mierina, bet atbruņo. Pēc piekrastes, kur vējš smaržo pēc sāls, dzelzs, veca koka un slapja darba, kur putni nevis rotā debesis, bet pārrauj tās ar saviem melnajiem ķermeņiem kā ar domu, kuru negribas domāt līdz galam.

Pirmajā dienā gaiss bija ass kā tikko uzasināts nazis. Debesis karājās zemu, pelēkas, bet ne drūmas, drīzāk uzmanīgas, it kā kaut ko nogaidītu. Gar ceļu šūpojās zāles, noliecoties vienā virzienā kā koris, kas zina vairāk par tevi un tomēr klusē. Tādos brīžos es vienmēr kļūstu mazāk drosmīga un godīgāka. Jo dabā, kas nav uztaisīta skatītājam, cilvēks ļoti ātri zaudē savu svarīgumu, un tas man šķiet viens no retajiem patiesajiem mierinājumiem.

Pie ūdens viss kļuva vēl skarbāks. Tas nebija zilais ūdens, ko cilvēki mēdz izmantot reklāmās, lai pārdotu ilūziju par atpūtu. Tas bija metālisks, tumšs, dažbrīd gandrīz zaļš, ar virsmu, kas atgādināja auksti izkalta darba galdu. Migla nāca un aizgāja bez paskaidrojuma. Kalni reizēm izskatījās kā salas, salas kā ēnas, ēnas kā kļūdas, ko pati ainava vēl nav izlēmusi labot. Un tieši tas mani tur turēja: šī nevēlēšanās paskaidroties.

Vienā ielejā zeme elpoja savādi. Tur viss smaržoja pēc pelniem, minerāliem un kaut kā sena, it kā pati grunts vēl līdz galam nebūtu aizmirsusi savu dusmu vēsturi. Man zem zābakiem bija siltums vietā, kur acīm vajadzēja būt aukstumam, un šī pretruna mani satrieca daudz spēcīgāk nekā jebkurš skats. Ir kaut kas biedējoši aizkustinošs vietās, kuras reiz ir tikušas saplosītas un tomēr turpina dzemdēt klusumu, upes, jaunu zāli, jaunas kļūdas, jaunas dzīvības formas. Es ilgi stāvēju un skatījos tvaikā, kas cēlās gaisā kā lūgšana bez reliģijas.

Netālu pamanīju pēdas. Lielas, smagas, iegrieztas putekļainā zemē ar tādu pārliecību, kādu cilvēki sen zaudējuši. Tās pazuda krūmos, un es, par laimi, nesekoju. Ar gadiem esmu iemācījusies, ka ne viss, kas atver durvis iztēlei, ir jāpadara par personisku piedzīvojumu. Dažām klātbūtnēm pietiek ar to, ka tās esi lasījis kā īsu, bīstamu teikumu. Turklāt tajos tukšajos plašumos ļoti skaidri sajūtams, ka neesi centrālais varonis. Tu esi tikai garāmgājējs ar siltu elpu, pārāk mīkstu ādu un pārlieku lielu vēlmi visu nosaukt vārdā.

Ostās cilvēki bija citādi. Ne laipni tādā tūrisma brošūru nozīmē, bet īsti. Ar rokām, kas strādājušas vairāk nekā runājušas. Ar sejām, kurās vējš bija ierakstījis savas piezīmes. Tur smaržoja pēc degvielas, zivīm, slapjām virvēm, kafijas un vilnas, kas nožūst pārāk lēni. Kaijas kliedza kā vecas tirgus sievas, un koka laipas zem kājām atbildēja ar zemu, pazīstamu čīkstu. Man vienmēr ir patikusi šī skaņu ģeogrāfija — vietas, kur dzīve nav glīta, bet ritmiska.

Kādā mazā muzejā, kur gaiss bija viegli sauss un telpa glabāja sevī sveķu, putekļu un veca auduma smaržu, es skatījos uz rokām darinātām lietām ilgāk, nekā biju gaidījusi. Maskas, grebumi, auklas, laivu atmiņas, darba rīki, kas vairs nav tikai rīki. Mani vienmēr satricina priekšmeti, kuros vēl palikusi cilvēka pacietība. Tur bija jūtams, ka kultūra nav dekorācija svētkiem, bet izdzīvošanas veids, kur skaistums nav nošķirts no nepieciešamības. Kā cimdu raksti ziemā, kā maizes klaips uz galda, kā dziesma, ko neviens neizdomā no nulles, bet visi turpina.

Es domāju par to, cik daudz var iemācīties no kopienām, kurās klusums nav neveiklība. Kur cilvēks vispirms skatās, tikai tad runā. Kur laika apstākļi nav sarunu aizpildītājs, bet reāla vara, ar kuru jādzīvo kopā. Tas man atgādināja Jāņu ugunis, kaut arī tur nebija ne ozollapu vainagu, ne sieru, ne pļavas pilnas balsu. Un tomēr kaut kas no tā paša pirmatnējā ritma tur bija: uguns un ūdens, tumsa un smiekli, darbs un gaidīšana, sajūta, ka daba neatrodas ārpus cilvēka dzīves, bet ir ievilkta pašā tās sirdī.

Jo tālāk devos, jo mazāk bija ceļu. Un tas mani dīvainā kārtā nomierināja. Mūsdienu dzīve pārāk bieži uzspiež ideju, ka visam jābūt savienotam, pieejamam, izskaidrojamam, rezervējamam ar diviem klikšķiem un pārskatāmam līdz pēdējam sīkumam. Bet ir krasti, kur ceļš vienkārši beidzas, un tālāk jātic vai nu laivai, vai lidaparātam, vai kājām, vai svešam cilvēkam, kurš pasaka: pagaidi līdz vakaram, tad redzēs. Šāda pakļaušanās nejaušībai mani padara mazliet cilvēcīgāku.

Reiz lidoju zemu virs upēm, kas no augšas izskatījās kā sudraba pavedieni tumšā audumā. Tās vijās, šķēlās, satikās atkal, it kā zeme pati rakstītu sev vēstuli un nekad to nepabeigtu. Ūdeņi mainīja krāsu tik klusi, ka to varēja nepamanīt, ja skatījās pārāk steidzīgi. Pelēks pārgāja zilganā, zilganais bālā pienainumā, tad atkal tumšākā tonī. Un zem visa tā bija sajūta, ka pasaule vēl joprojām nav sastindzināta galīgā formā. Ka viss turpina tapt.

Kad nolaidos pie ezera, vējš uzreiz ielīda zem jakas, it kā gribētu pārbaudīt, cik nopietni esmu ieradusies. Krasts bija grants, ūdens auksts kā neizrunāts vārds. Turpat netālu kāds makšķernieks stāvēja gandrīz nekustīgs, un viņa klātbūtne bija tik organiska, ka šķita — viņš tur nav atnācis, bet vienkārši vienmēr ir bijis. Es skatījos, kā viņš atlaiž zivi atpakaļ ūdenī, un tas bija viens no tiem klusajiem žestiem, kas pasaka vairāk par veselu eseju. Ne viss, ko spēj iegūt, ir jāpaņem līdzi.

Vēlāk pļavas malā parādījās liels dzīvnieks, smagnējs un kluss. Tas iznira no zāles tik nemanāmi, ka uz brīdi šķita, it kā pati zeme būtu nolēmusi atzīties kādā noslēpumā. Mēs viens otru ieraudzījām gandrīz vienlaikus un tikpat disciplinēti izlikāmies, ka tas neko nemaina. Tāds savstarpējs gods man patīk vairāk nekā jebkāda sentimentāla tuvības fantāzija. Savvaļa man nekad nav šķitusi mīļa. Drīzāk taisnīga.

Vasaras ostās ritms bija pilnīgi cits. Tur viss vibrēja no darba. Tīkli cēlās un krita, motori rūca, cilvēki pārvietojās ar tādu precizitāti, kāda iespējama tikai tad, ja ķermenis gadiem ilgi ir darījis vienu un to pašu. Saulriets kavējās, it kā arī viņam būtu pienākumi un viņš nevarētu vienkārši aiziet noteiktajā stundā. Uz laipas dzirdēju sarunas par laikapstākļiem, dzinējiem, gaidīšanu, īsto brīdi. Tajās nebija nekā dekoratīva. Tā bija valoda, kas tiešām kaut ko izšķir.

Vienā mazā pilsētā man gadījās ieiet vietējā pasākumā, kur cilvēki dejoja nevis skaistumam, bet piederībai. Smaržoja pēc ceptas mīklas, dūmiem, slapjiem mēteļiem un zupas, kas ilgi stāvējusi siltumā. Vecāki cilvēki smējās par jokiem, kurus, iespējams, bija dzirdējuši jau simto reizi, bet tieši tur arī slēpās to spēks. Es vienmēr esmu ticējusi, ka kopiena sākas nevis ar lieliem lozungiem, bet ar atkārtojumiem, kurus neviens neapnīk nest. Ar balsīm, kas pazīst viena otras nogurumu. Ar spēju atnest sev līdzi savu rudzu maizi, savu dziesmu, savu klusumu un nejusties par to pārāk mazu.

Tālāk uz rietumiem salas izskatījās kā tumšs kaklarotas pavediens, izkaisīts pāri ūdenim ar rupju eleganci. Dažas virsotnes kūpēja tālumā, it kā zeme vēl arvien mazliet dusmotos miegā. Putni grieza vēju ar smalku nežēlību. Zem ūdens šūpojās aļģes kā nogrimušas pilsētas ielas. Virs dokiem krāni un mastu līnijas zīmēja debesskrāpju ēnas vietā, kur viss patiesībā bija būvēts darbam, nevis lepnumam. Tur laiks nepiederēja pulkstenim. Tas piederēja vētrai, reisam, iespējamībai.

Es iemācījos gaidīt bez aizvainojuma. Agrāk kavēšanās mani sadusmoja, it kā pasaule būtu man ko parādā. Tur es sapratu, ka aizkavēšanās reizēm nav zādzība, bet atelpa. Vējš ir pārāk stiprs, laiva vēl neiet, lidmašīna pacelsies vēlāk, sēdi, paņem vēl vienu zupas bļodu, paskaties pa logu, izlasi dažas lappuses, paklusē. Šāda piespiedu lēnība sākumā kož, bet pēc tam dziedē. Tā izņem no cilvēka ārā to kaitinošo prasību, lai dzīve vienmēr kustētos tieši viņa tempā.

Kādā vecākā apdzīvotā vietā bija baznīca ar kupoliem, kas svešajā gaismā šķita gandrīz neiespējami maigi. Zvani skanēja apaļi un tīri, it kā būtu mazgāti aukstā ūdenī. Iekšā krāsas kvēloja citā klusuma temperatūrā nekā ārā pie jūras. Man vienmēr ir patikušas ēkas, kas izdzīvo nevis pateicoties savai varenībai, bet savai neatlaidībai. Kā koka sētas, kas stāv cauri gadiem. Kā lauku kapsētas, kur vējš lasa uzvārdus. Kā lūgšanas, kuras cilvēki atkārto pat tad, kad vairs īsti nezina, kam.

Turpat tuvumā bija arī kara paliekas. Ierakumi, betons, rūsa, zeme, kas centusies aprīt to, ko cilvēks tajā reiz ieraka no bailēm un ambīcijas. Miglā tas viss izskatījās vēl skarbāk, jo nekas netika uzspiests pārāk skaidri. Un es domāju par to, cik bieži vēsture mūs nesasniedz ar kliedzienu, bet ar mitru klusumu. Ar sajūtu, ka kāds reiz ir ļoti baidījies tieši šeit, kur tu tagad stāvi, saspraudis plecus un cerējis nodzīvot vēl vienu dienu. Tādas vietas cilvēku padara klusāku, ja viņš nav pavisam tukšs.

Praktiskā viesmīlība mani aizkustināja visvairāk. Pārdevēja pateica, kura bulciņa vēl silta. Osta darbinieks ar vienu pirkstu norādīja, kur vilnis pie piestātnes stumj sānis, un tas bija noderīgāk par visu tūrisma informācijas centru kopā. Kāda skolotāja, steidzoties savā pusdienu pārtraukumā, paskaidroja ceļu un piebilda, lai skatos uzmanīgi apkārt, it kā tas būtu pats pašsaprotamākais rūpju veids. Tas man atgādināja laukus bērnībā, kur padoms nekad netika pasniegts kā gudrība, tikai kā normāla cilvēka pienākums.

Arī es sāku uzvesties pieticīgāk. Mazāk fotografēju, vairāk skatījos. Mazāk jautāju, vairāk klausījos. Uz koka laipām gāju klusāk. Krastā necentos neko paņemt līdzi, ko nebiju atnesusi. Pēc kāda laika sapratu, ka labākais ceļošanas veids ir samazināt savu troksni. Nevis kļūt neredzamai, bet kļūt mazāk uzbāzīgai. Būt klātesošai bez prasības, lai vieta atvērtos man tieši tik daudz, cik esmu iedomājusies.

Kad pēdējā dienā salocīju karti, tā smaržoja pēc slapja auduma un sāls. Manā jakā bija ieķēries zivju tirgus gaiss, kurpēs smalki akmentiņi, plaukstās kaut kāda sveša, noturīga vēsuma atmiņa. Es biju braukusi pakaļ vietvārdiem, klintīm, līčiem, salām, tālām malām, bet līdzi aizvedu žestus. Galvas mājienu no klāja strādnieka. Klusu kafijas uzpildīšanu bez liekiem vārdiem. Bērna cimdotu roku pie skolas žoga. Svešu suņu skatienus, kuros nebija ne baiļu, ne sajūsmas, tikai ikdiena.

Un varbūt tieši tas šajā ceļā mani salauza vispareizākajā veidā. Nevis ainavas varenība, lai gan tā bija īsta. Nevis savvaļas tuvums, lai gan tas lika asinīm kļūt uzmanīgākām. Bet fakts, ka šī pasaule necentās mani apburt. Tā vienkārši dzīvoja — strādāja, smēķēja miglu, nesa savu aukstumu, glabāja uguni zem akmens un sāli vējos. Tā negribēja, lai es to iekaroju. Tā atļāva man uz brīdi nostāties blakus un paskatīties pašai uz sevi bez ierastā trokšņa.

Dažreiz cilvēks brauc ļoti tālu tikai tāpēc, lai beidzot kļūtu pietiekami kluss. Pietiekami lēns. Pietiekami mazs. Un tad, stāvot pie melnas klints malas, kamēr viļņi izķemmē aļģes un debesis atkal nolaižas zemāk, viņš sajūt sevī kaut ko negaidīti maigu. Ne uzvaru. Ne atklāsmi. Drīzāk piederības ēnu, tik vieglu, ka to var pazaudēt ar vienu skaļu žestu. Tāpēc es aizgāju klusi. Tā, lai sāls vēl ilgi paliek kabatās.